ES - Eiro Slazds

Autors:W.Kipper

Likās ievērības cienīgs raksts. Un aktuāls arī šobrīd, kaut pirmo reizi publicēts pirms vairāk kā pusgada. Piedāvāju iepazīties...

Eiro Slazds

Jānis Ogsts

Pēdējos mēnešos Latvijā ir uzvirmojušas sen neredzētas kaislības, un to galvenais objekts ir eiro (ne)ieviešana 2014. gadā. Situācija ir interesanta, jo lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir pret, savukārt valdība kopā ar Latvijas Banku uzsver, ka par eiro ieviešanu jālemj ‘ekspertiem’ (ar to gan pamatā domājot sevi) un ir apņēmušies sasniegt savu mērķi, lai ko tas arī nemaksātu. Kam tad īsti ir taisnība un kā pateikt, vai Latvijai tiešām eiro ir vajadzīgs tieši tagad? Atbilde uz šo jautājumu nav viennozīmīga, bet nav arī tik sarežģīta kā izskatās no malas.

Cipari

Var izdomāt dažādus veidus kā vērtēt eiro ieviešanas nepieciešamību, taču tā kā runa tomēr pamatā ir par cipariem, tad, manā izpratnē, optimālā pieeja ir uztvert šo pasākumu kā investīciju projektu. Tas nozīmē apzināt visus izdevumus un iespējamos riskus, pielīdzināt tos prognozētajai peļņai un tad izdomāt, vai potenciālais ieguvums atsver riskus.
Lai veiktu šādu analīzi, mēs sākotnēji izmantosim Latvijas Bankas (LB) sagatavoto prezentāciju par eiro ieviešanas ieguvumiem un izmaksām (tā ir atrodama šeit), kuras kopsavilkums vienā lapā izskatās šādi :

900 miljoni

LB un valdības visbiežāk minētais arguments par labu eiro ieviešanai ir ‘ietaupījums valsts budžetā zemāku parāda apkalpošanas izmaksu dēļ’ 900 miljoni eiro apmērā. No pirmā acu uzmetiena cipars izskatās pārliecinošs – kaut arī 10 gados, bet tie tomēr ir 900 miljoni eiro! Taču, uzzinot uz kādiem argumentiem tiek balstīti aprēķini, optimisms acumirklī noplok. Faktiski LB apgalvo, ka Latvijai uzreiz pēc iestāšanās eirozonā tiks palielināts kredītreitings, samazināsies % likmes un tādas tās paliks vismaz 10 gadus.
Jauki, ja vien tas nebūtu pretrunā ar ekonomikas teoriju. Jo, raugi, valsts kredītreitingu (un % likmes) ietekmē ļoti daudz dažādu faktoru – sākot ar valsts finansiālo un politisko stabilitāti un beidzot ar situāciju globālajos finanšu tirgos. Un valūtas ‘x’ (ne)esamības faktors tur spēlē salīdzinošu mazu lomu. Tieši tādēļ, ja mēs palūkojamies uz Eiropu, tad ir valstis, kas nav eirozonā – Zviedrija, Dānija, Norvēģija, Šveice, kur % likmes ir tuvu nullei vai pat mīnusā, bet ir valstis - tā pati Grieķija, Spānija, Itālija, kur šīs likmes ir salīdzinoši augstas. Arī tas, ka Latvijai nesen izdevās aizņemties dolārus par gandrīz 2reiz mazāku likmi nekā gada sākuma apliecina to, ka, lai tiktu pie zemākām % likmēm, nav obligāti nepieciešams eiro, pietiek ar racionālu saimniekošanu savā valstī un labvēlīgu situāciju finanšu tirgos.
Attiecīgi var secināt, ka šie 900 miljoni eiro nav nekas cits kā vienīgi MINĒJUMS. Nelabvēlīgākā situācijā šī prognoze ne tikai var nepiepildīties, bet gan pārvērsties par mīnus 900 miljoniem.

8 miljardi 

Šo ciparu, kas saucas ‘ieguvumi no eksporta pieauguma un % likmes samazinājuma’ privātajam sektoram, ir grūti komentēt, jo tas atkal balstas uz minējumiem. Eksportu eiro ieviešana neko būtiski nevar ietekmēt, jo mums jau tagad ir fiksēta lata piesaiste eiro, savukārt par % likmēm ir tas pats stāsts, kas jau tika minēts augstāk. Tāpat grūti ir komentēt lielo optimismu attiecībā uz IKP pieaugumu, algu, pensiju kāpumu uc jaukām lietām, kas tiek minētas pēdējā laikā. Neizklausās ticami. Vēl jo vairāk - tas viss neviļus atgādina Finanšu ministrijas savulaik izstrādāto Makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvaru 2008.-2010.gadam, kas, cita starpā, paredzēja 2008., 2009, 2010. gadā IKP pieauguma stabilizēšanos ~ +7.5% apmērā!

700 miljoni 

Ieguvumi no valūtas konvertācijas izmaksu izzušanas - 700 miljoni eiro (10 gados). Šis cipars izskatās labi un savā ziņā arī ir labs. Taču tikai viena piebilde - valūtas konvertācijas izmaksas pēc savas būtības ir naudas pārlikšana no vienas kabatas otrā, resp. bankas un valūtas apmaiņas kantori zaudē, bet iedzīvotāji un uzņēmumi, kam ir jākonvertē, iegūst. Jauki, protams, bet kopējo Latvijas ekonomisko situāciju tas būtiski nemaina.

-340 miljoni

Vienreizējās izmaksas eiro ieviešanai LB ir aprēķinājusi 231 miljona eiro apmērā (12 miljoni valsts sektorā un 219 miljoni privātajā). Tiesa gan, finanšu konsultāciju uzņēmums ‘Laika Stars’ privātā sektora izmaksas lēš stipri lielākas - aptuveni 327 miljonu eiro apmērā un pašu uzņēmēju prognozes vairāk sliecas uz ‘Laika Stara’ ciparu pusi nevis LB sagatavoto. Galu galā sanāk ~340 miljoni eiro.

ESM un -2 miljardi

Un te sākas pats interesantākais. Kā zināms, Eiropas Stabilitātes Mehānisms (ESM) ir finansiālās palīdzības fonds eirozonas valstīm (un bankām), kurā, ja tiks ieviests eiro, Latvijai nāksies iestāties un iemaksāt kapitālā 199 miljoni eiro (pēc 12 gadiem - 384 miljoni eiro). Tie ir cipari, ko min LB. Taču ir vēl arī citi cipari - kļūstot par ESM līdzdalībnieku, Latvijai ir ne tikai jāveic iemaksas kapitālā, bet arī jāuzņemas garantijas proporcionāli iemaksām kapitālā (t.s. kapitāls pēc pieprasījuma). Ja mēs skatamies uz šo brīdi, tad piem. Igaunijas garantiju daļa ir 1.3 miljardi eiro. Latvijas daļa uz šo brīdi, visticamāk, būtu ap 1.5 miljardiem eiro. Taču šie skaitļi nav galīgie, jo gadījumā, ja situācija Eiropā saasinās un ESM ir nepieciešami papildus līdzekļi, tie tiks pieprasīti no dalībvalsts. Šāda situācija var arī rasties brīdī, kad kāda liela valsts (piem. Spānija) paprasa palīdzību, tādējādi automātiski izstājoties no ESM ‘donorvalsts’ rindām. Somijas prese, starp citu, bija aprēķinājusi, ka pie nelabvēlīga notikumu attīstības scenārija Somijas izmaksas varētu pat dubultoties - no 13 miljardiem eiro šobrīd līdz pat 28 miljardiem eiro. Tas nozīmē, ka arī Latvijai problēmu gadījumā šie skaitļi teorētiski varētu pārtapt pat par 3im, 4iem vai pat vairāk miljardiem eiro.
Šajā kontekstā LB runas par to, ka līdzdalība ESM ir ’uzkrājošās apdrošināšanas polise’ izskatās, maigi izsakoties, nepatiesas. Jo, kā zināms, apdrošināšanas būtība ir tāda, ka nopērkot polisi, mēs pasargājam sevi no iespējamiem daudz lielākiem zaudējumiem nākotnē. Dalība ESM dod tieši pretēju rezultātu – riski un potenciālie zaudējumi pieaug. Vēl jo vairāk – pavisam nesen tika pazemināts paša ESM kredītreitings un dēļ šīm pašām garantijām arī Francijas reitingu piemeklēja līdzīgs liktenis (un tiek baumots arī par Vācijas reitinga pazemināšanu). Kas nozīmē tikai to, ka pie nelabvēlīgas notikumu attīstības, arī Latvijas kredītreitings var tikt samazināts tieši dēļ līdzdalības ESM un tad mēs nonākam atpakaļ pie punkta par ‘900 miljoniem’, tikai šoreiz jau ar mīnusa zīmi.
Protams, LB runā arī par iespēju dabūt naudu no ESM, taču arī tas neskan loģiski, jo, pirmkārt, mēs nestājamies eirozonā, lai atkal lūgtu palīdzību. Un, otrkārt, pat, ja gadījumā Latvijai būs nepieciešama palīdzība, mēs naudu nevis saņemsim, bet gan aizņemsimies ar visām izrietošajām sekām (uzraudzību, budžeta griešanu utt.). Kas tādā brīdī notiks ar Latvijas kredītreitingiem, % likmēm un ‘900 miljoniem’, domājams, nav jāpaskaidro.

Izstāšanās no eiro un –4 miljardi eiro?

Interesanti, ka visā šajā jezgā par eiro ieviešanu, gandrīz neviens nerunā par to, kas notiktu, ja gadījumā Latvijai kaut kādu iemeslu pēc no eirozonas nāktos izstāties (investoru valodā to sauc ‘exit strategy’). Vienīgi Einārs Repše kādā intervijā mierināja, ka nepieciešamības gadījumā Latvija varēs izstāties, mums jau ir tāda pieredze ar pārēju no rubļiem uz latiem. Taču tas, ko bijušais premjers aizmirsa piebilst, ka tās atkal ir izmaksas, turklāt lielas izmaksas. Ja LB būtu tiešām pragmatiska iestāde, kas izanalizē visus eiro ieviešanas aspektus, tad tā būtu aprēķinajusi arī šādu skaitli. Taču tas tā nav. Toties eiro izstāšanās izmaksas ir aprēķinājusi Šveices banka UBS un rezultāti ir tādi, ka labāk tos nezināt. Atkarībā no tā, cik stipra (vai vāja) ir konkrētā valsts, kas izstājas no eirozonas, kopējās izmaksas varētu sasniegt no 20% līdz 45% no attiecīgās valsts IKP! Ja pieņem, ka Latvijas IKP ir ~20 miljardi eiro, tad ‘izstāšanās maksa’ varētu sasniegt no 4-iem līdz pat 9-iem miljardiem eiro! Un tā ir atbilde tiem, kas saka, ka eiro-vilcienā ir jākāpj iekšā tagad, jo agri vai vēlu tas tāpat būs jādara! Nepareizi, jo tad, kad mēs iekāpsim, atpakaļceļa vairs nebūs, jo pretim glūnēs kārtējie izmaksu miljardi. Protams, sabrūkot eirozonai, Latvijai būs zaudējumi neatkarīgi no tā, vai mums ir vai nav eiro, bet tad tie cipari ne tuvu nebūs tik lieli. Turklāt būs saglabāta iespēja izmantot latu ka monetāras politikas instrumentu.

Secinājumi

Savelkot kopā visu informāciju, sausais atlikums ir sekojošs :
IEGUVUMI – ērtāka dzīve tiem, kam ir darīšana ar eiro un 700 miljoni eiro (10 gados), kas pārceļo no banku kabatām uz iedzīvotāju un uzņēmumu kabatām.
RISKI - fiksētās vienreizējās izmaksas 340 miljoni eiro, iemaksa ESMā (atrauti no Latvijas ekonomikas) 384 miljoni eiro, risks zaudēt 1.5-3 miljardus ESMā un grūti aprēķināmi (taču milzīgi) zaudējumi, ja eirozona tiešām sāk brukt. Plus vēl ierobežotas iespējas reaģēt uz ekonomiskiem procesiem Latvijā.
Vai šādā ‘projektā’ ir vērts investēt? Acīmredzami NĒ. Esmu arī pārliecināts, ka, ja šos pašus skaitļus iedotu LB ekonomistiem un neteiktu, ka runa ir par eiro, tie nonāktu pie līdzīga secinājuma - šī investīcija šobrīd ir pārāk riskanta. Pēc 2-3 gadiem, kad, visticamāk, būs jau skaidrs, kura valsts ir bankrotējusi, kura nav un kas notiks ar eirozonu un eiro un cik tas viss Latvijai izmaksās, stāsts varētu būt pilnīgi cits. Un tad pie šī jautājuma varētu arī atgriezties. Šobrīd uz ko tādu parakstīties ir neprāts.
Protams, ka eiro aizstāvji uzreiz teiks, ka aprēķini ir virspusīgi, ka krāsas ir pārāk sabiezinātas, ka eiro ir un būs, un ka sliktākais (jau kuro reizi) ir aiz muguras. Varbūt. Taču, ja runa ir par investīcijam, tas ir nerakstīts likums modelēt arī vissliktāko iespējamo scenāriju. Jo tikai tādā veidā var saprast, vai šo investīciju ar visiem tās riskiem vispār var atļauties! Redzot tos ciparus, kas grozās ap ESMu un pie izstāšanās no eiro, ir skaidrs, ka Latvija to nevar šobrīd atļauties.

Uz ko mēs varam cerēt

Ja godīgi, tad cerības uz to, ka Latvija eiro 2014. gadā varētu neieviest, ir visnotaļ mazas. Pastāv neliela iespēja, ka opozīcijai izdosies panākt referenduma rīkošanu, bet tas būs grūti. Savukārt koalīcijā esošie ’svārstīgie’ politiķi kādu brīdi, visticamāk, turpinās demonstrēt savas ‘rūpes par latu’, bet galu galā nobalsos par ieviešanu, jo ‘partijas disciplīna’ ir pāri visam. Skumji, jo, esmu pārliecināts, ka, ja anonīmi aptaujātu visus Saeimas deputātus, lielākā daļa (līdzīgi kā iedzīvotāju aptaujās) tomēr būtu pret.
Vēl ir valsts prezidents, kas, ņemot vērā to faktu, ka eiro atbalsta tikai ~10%, varētu neizsludināt likumu un ierosināt referendumu, bet nu pēc frāzes, ko mūsu prezidents pateica kādā runā Latgalē - „… ja kādam nepatiks, ka šeit būs eiro, nevienam nav liegts, piemēram, pārcelties uz Lietuvu, attālums ir tikai 70 kilometri,” ir skaidrs, ka nekas tāds nenotiks.
Tā izskatās, ka vienīgais faktors, kas spētu mūsu eiro-vilcienu noņemt no no sliedēm, ir kāds ‘negaidīts’ notikumu pavērsiens Eiropā. Un šis ‘negaidītais’, starp citu, nebūtu nekas negaidīts, jo, lai ko arī neteiktu valstoņi un eirobirokrāti, eiro jau pēc savas būtības ir nedabiska valūta un tagadējās problēmas dienvidvalstīs (un arī mūsu krīze) ir šīs vienotās valūtas radītās sekas un nevis otrādi (vairāk par šo tēmu pirms nepilniem 3 gadiem tapušā šī bloga rakstā ar nosaukumu ‘Eiro-ilūzija’).
Taču, ja Eiropai tomēr izdosies savu problēmu risināšanu pastiept garumā vēl ilgāk (kā tas ir veiksmīgi darīts līdz šim), tad nekas cits neatliks kā ‘kāpt iekšā lielajā kuģī, kur var saņemt dažadus labumus’. Nezinu, varbūt kāds arī dabūs tos ‘labumus’, bet nu parastais Latvijas iedzīvotājs, visticamāk, paspēs tikai uz trauku vākšanu un trekna rēķina saņemšanu.


Avots: janisogsts.lv