Vējonis satraukts par vēlmi steidzami pārdot Citadeli

Jau 2011.gada darījums ar valsts komercbankas "Latvijas Hipotēku un Zemes banka" daļas pārdošanu bija dīvains, nesaprotams un, starp citu, arī mediju noklusēts. Rezultātā vienīgā valsts banka faktiski pārgāja zviedru kapitāla rokās. Tagad līdzīga situācija veidojas ar banku "Citadele", - vismaz tā uzskata Saeimas deputāts Raimonds Vējonis. Pārpublicējam viņa komentāru.

2011.gada novembrī Zaļo un zemnieku savienība protestēja pret valdības pretvalstisko lēmumu pārdot Latvijas Hipotēku un zemes banku  (turpmāk – LHZB). Pagājuši gandrīz trīs gadi, bet notikumi ap "Citadeles" bankas pārdošanu risinās atbilstoši jau vienreiz īstenotam scenārijam. Esmu pārliecināts, ka cilvēki paši spēj novērtēt situāciju un atcerēties senākus notikumus par vakardienu, tomēr atļaušos ļoti īsi paust savus argumentus.

Pirmkārt, Latvijai nav pienākums pārdot "Citadeli" rīt vai parīt, valsts, mēs to varam darīt tad, kad tas būs izdevīgi. Valstij nebija pienākums pārdot LHZB. Trešdienas intervijā EP deputāts Roberts Zīle uzsver, ka Eiropas Komisija pat neapsver iespēju piespiest kādu valsti attiekties no kādas no 100 atbalstītājām komercbankām .  

Otrkārt, Ministru prezidentam un finanšu ministram jāuzņemas atbildība, ka arī bankas "Citadele" pārdošanas patiesie iemesli nav zināmi, un pašu noteiktie rīcības plānu izstrādes termiņi novilkti līdz pēdējam tā, lai darījums notiktu tikpat veikli kā LHZB "pārdošana".  

Treškārt, es piekrītu augsti godājamās Saeimas priekšsēdētājas kundzes Solvitas Āboltiņas 25.jūlija intervijā LNT «900 sekundes» paustajam, ka valdības ministriem ir jābūt politiski atbildīgiem, ar ideju par valsts attīstību un spēju panākt virzību, nevis labiem tehniskiem izpildītājiem. Tādēļ es aicinu Āboltiņas kundzi aicināt savus tuvākos ilggadīgos līdzgaitniekus cīņā par caurspīdīgumu, politiskās atbildības uzņemšanos beigt ierasto praksi, ka valsts attīstībai kritiskus augstākā līmeņa jautājumus komentē valsts pārvaldes ierēdņi un apmaksāti ārpakalpojumu sniedzēji.

Ceturtkārt, ir ļoti nožēlojami, ka katrā valdībai netīkamā vai kritiskā situācijā atklātas, profesionālas diskusijas vietā politiskajiem oponentiem un sabiedrībai kārtējo reizi atskaņo gludu frāžu komplektu par ES obligātajām prasībām, veiksmes stāstu, fiskālo disciplīnu, makroekonomisko izaugsmi un to, ka tikai tie, kas atbalsta un slavē valdību visos veidos, ir pareizie.