Vēl viena novadu reforma?

Cik esam gatavi ziedot uz mūžīgo reformu altāra?

G.Zariņš

Diskusijas par administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamību sākās jau tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas. Līdz beidzot, 2009.gadā reforma tika veikta. Tās mērķis - izveidot ekonomiski attīstīties spējīgas pašvaldības, kas nodrošinātu kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem.

 

Dižnovadi un sīknovadi

Rezultātā no 26 rajoniem izveidojās 109 novadi un 9 republikas pilsētas kā administratīvās vienības. Diemžēl nevar apgalvot, ka reformas mērķis tika sasniegts. Novadu dažādība ir ļoti liela. Ir novadi, kas izmēru ziņā gandrīz atbilst bijušajiem rajoniem (piemēram, Talsu, Ventspils, Rēzeknes novads). Šādu "dižnovadu" centros iedzīvotājiem ir pieejami visi nepieciešamie pakalpojumi. Taču ir sīki novadi, kur iedzīvotāju skaits nesasniedz pat 2000 cilvēku (un daļa no deklarētajām personām turklāt vēl ir izbraukušas) - kā piemēram, Alsungas novads (1620 iedz.), Baltinavas (1351), Mērsraga (1832), Rucavas (1998) novadi. Pats par sevi saprotams, ka šo novadu centri patiesībā ir ciemati, kuros pakalpojumu iespējas ir minimālas un iedzīvotājiem vienalga jābrauc uz lielo novadu centriem. Turklāt pēdējā laikā parādījusies vēl viena akūta problēma, ko patiesībā varēja paredzēt jau novadu veidošanās procesā, kas sakrita ar krīzi valstī un masveida iedzīvotāju aizbraukšanu. Proti, nodarbinātības problēma mazajos novados. Tā nu bija lieta, ko varēja paredzēt ikviens! Toreiz par to nerunāja un nedomāja. Bet nu runā - arī ministriju un valsts augstākās vadības līmenī. Tā, piemēram, Latvijas Pašvaldību savienības kongresā premjers aicinājis pašvaldības "aktīvi strādāt pie jaunu darba vietu radīšanas"... 

Kā pašvaldībai radīt jaunas darba vietas?

Nē, nē, tas nav nekāds joks, premjers patiešām tā ir teicis. 

"Pašvaldībām nevajadzētu pasīvi gaidīt, «kad izaugsmes augļi kritīs tām klēpī», bet gan aktīvi strādāt pie jaunu darba vietu radīšanas, piesaistot investīcijas un ceļot uzņēmējdarbības aktivitāti savā teritorijā. Tā nesen Latvijas Pašvaldību savienības kongresā sacīja premjers Valdis Dombrovskis (Vienotība). Viņš to uzskata par vienu no būtiskākajiem izaicinājumiem jauno pašvaldību nākamajā darba cēlienā." (Ināra Egle, "Diena", 13.08.2013)  

Mēs zinām, ka pašvaldības nav komercstruktūras, kas spēj radīt darba vietas. Darba vietas rada komersanti. Bet, lai kāds komersants būtu ieinteresēts veidot darbību konkrētas pašvaldības teritorijā, viņš no šīs pašvaldības vēlas sakārtotu infrastruktūru, - vispirms jau ceļus, pieejamus energoresursus un attīstībai piemērotu teritorijas plānojumu (skaidrs, ka tādās pašvaldībās, kuru teritorijas plānojumi neparedz brīvas platības komercdarbībai, neviens nopietns uzņēmējs savu attīstību neplānos). Tāpat ir zināmi piemēri, ka teritorijas biznesa attīstībai gan ir iedalītas, taču tām nav ne pievedceļu, ne elektrolīniju tuvuma. Ja nu kāds komersants patiešām būs cieši nolēmis šādā teritorijā darboties, viņam nāksies visu būvēt saviem spēkiem. To var atļauties tikai lieli un spēcīgi uzņēmumi, bet mazajiem un vidējiem (kuri veido lielāko uzņēmēju daļu) durvis uz šādu pašvaldību ir slēgtas. 

Skaidrs arī tas, ka pašvaldība ceļus nebūvēs un elektrolīniju pievilkšanu neapmaksās. Pašvaldība vienīgi var manipulēt ar esošām iespējām. Izdalīt tai vēl piederošās un neiztirgotās zemes, kuru tuvumā atrodas jau pieminētā infrastruktūra, iekļaut šīs zemes teritorijas plānojumā (kura labojumi, starp citu, ir iespējami). Vēl pašvaldība var noteikt īpašuma nodokļa atlaides saviem investoriem un varbūt izrādīt vēl cita veida pretimnākšanu.

Bet fakts ir tāds, ka investoriem vajadzīgs darba spēks. Tas pats, kura nav. Kuram gatavi maksāt teju vai Eiropas līmeņu algu, lai tik brauktu mājās no Anglijas un Īrijas. Bet nebrauc. Tas ir kā apburtais loks, kura pārciršanu nu grib uzvelt pašvaldību pleciem.

Reformām nauda atrodas !

Ko vēl var darīt pašvaldības, lai izpildītu premjera "draudzīgo aicinājumu"? Patiesībā neko! Iedzīvotāju ir tik, cik to ir, liela daļa no tā paša darba spējīgā mazumiņa ir aizbraukuši. Tie, kas palikuši, vai nu strādā vai arī nestrādā un strādāt nemaz negrib. Arī valdība ar saviem pārcelšanās pabalstiem ir pielikusi savu rociņu, lai situācija būtu tāda, kāda tā ir. Bet varbūt šis pašvaldības solis ir viltīgs manevrs nākamās reformas virzienā? Jā, tikai dažus gadus pēc reformas pabeigšanas (vai, pareizāk būtu teikt, - valsts administratīvi teritoriālās sistēmas sacūkošanas), jau atkal runājam par jaunām reformām. Pēc pirmajiem četriem "pēcreformas" gadiem Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), izvērtējusi 2009.gada reformu un nonākusi pie secinājuma, ka.... mazajām pašvaldībām jādomā par apvienošanos.  Tāpat, kā īstenojot tikko notikušo reformu, atkal tiek solīta nauda! Reizēm pat jābrīnās, no kurienes var ņemt visus šos līdzekļus un cik daudz citu, iedzīvotājiem svarīgu sfēru tiek "apdalītas", lai finansētu kārtējās, varas kabinetos tapušās reformas, māsterplānus un citas dīvainas ieceres. Lūk, šobrīd, VARAM saskatījusi, ka "109" modelis ir "galīgi garām", ka patiesībā Latvijā jābūt 30 novadiem, jeb reģionālās attīstības centriem! Ar ko tad šis modelis būtiski atšķiras no iepriekšējās administratīvi teritoriālās sistēmas ar 26 rajoniem? Tad kāpēc bija vajadzīgs tērēt miljonus, lai sadrumstalotu šo sistēmu, noraudzīties, kā "maznovadus" pamet iedzīvotāji, kā visas brīvās zemes uzpērk vācieši un dāņi, bet pēc tam paziņot, ka vajadzētu atkal apvienoties. Un piesolīt par katru atkalapvienošanās aktu 100 tūkstošus latu! Ja tiešām valdība gatava maksāt šādu summu, tad cik miljonus esam gatavi atkal ziedot uz mūžīgo reformu altāra?

Pats par sevi saprotams, ka Pašvaldību savienība VARAM veikto novadu izvērtējumu uzskata par nepilnīgu. Grūti pateikt, kam te taisnība. Arī pašvaldības ne vienmēr raugās reāli savas attīstības nākotnē. Kā piemēru var minēt Zantes pagastu, kas šobrīd iekļāvies Kandavas novadā. Arī šis pagasts ar 650 iedzīvotājiem savulaik par katru cenu gribēja kļūt par novadu un visai ilgi "stīvējās", līdz pievienojās Kandavas novadam. Tā vien izskatās, ka valdības un pašvaldību ierēdņi nereti savā darbības stratēģijā "mētājas no viena grāvja otrā", taču no visām šīm reformām un "deķīša dalīšanas" cieš neviens cits kā parastie iedzīvotāji, kuri, starp citu, ar savu darbu un nodokļiem, maksā par visām šīm dīvainībām. Un visam tam cauri - skaidri saskatāms stingras un pamatotas nākotnes attīstības stratēģijas trūkums! 

Piezīme:
starp citu darbaspēka trūkumu novados izjūt arī medicīnas sfēra; vairāk šeit >>>