"Būšu pavisam atklāts - man sāp, un 22. novembra rītā ap 12:00 (tas man bija rīts, jo gulēt aizgāju tikai pēc 6:30) es raudāju. Sen nebiju tā juties. Redzot bildes un ap ~4:00 uzzinot, ka ēkas iekšpusē pēc otrā brukuma vēl neviens nav strādājis, es zināju, ka upuru skaits var būt liels, lūdzu Dievu, lai apstājās, bet tā nenotika, iespējams mana ticība bija par vāju. No rīta, ar iekaisušām acīm nokāpu lejā un nolaidu karogu pusmastā un tad sākās dusmas...
Visu dienu analizēju info mēdijos un pamanīju veselu kaudzi ar aizdomīgām nesakritībām. Ļoti iespējams, ka kļūdos, bet neklusēšu...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru