1934.gada 15. maija valsts apvērsums notika Latvijā 1934.g., naktī no 15. uz 16. maiju Kārļa Ulmaņa vadībā. Tika apturēta Satversmes darbība, atlaista Saeima, slēgtas visas politiskās partijas un 16 preses izdevumi. Apvērsuma dienā valstī tika izsludināts kara stāvoklis uz 6 mēnešiem (tomēr šo termiņu arvien pagarināja un oficiāli kara stāvokli atcēla tikai 1938 II, kad tā vietā stājās spēkā Ministru kabineta 11. II pieņemtais Likums par kārtību un sabiedrisko drošību valstī, ar kuru plašas pilnvaras tika nodrošinātas iekšlietu, tieslietu un kara ministram).
18. V ar valdības deklarāciju (parakstījis K. Ulmanis, Jānis Balodis un citi valdības locekļi) tika pasludināts, ka "Saeimas funkcijas līdz Satversmes reformas izvešanai izpilda Ministru kabinets, sākot ar 1934.g. 15. maija plkst. 23". Līdz Latvijas okupācijai 1940.17.VI solītās Satversmes reformas nenotika. Valsts prezidents Alberts Kviesis palika amatā līdz termiņa beigām, pēc tam 1936.11.IV K. Ulmanis pats sevi iecēla par Valsts prezidentu un turpmāk sāka saukties par Valsts un Ministru prezidentu.
Vēlāk atrodoties izsūtījumā, 1940. X pēc PSRS Drošības dienesta pieprasījuma rakstītajā paskaidrojumā par savu politisko darbību K.Ulmanis apvērsuma gaitu aprakstīja šādi: "Pulksten astoņos vakarā beidzās Saeimas sēde. Vienos naktī nelielas armijas un aizsargu vienības ieņēma pastu, telefonu, radiostaciju un dažas citas ēkas. Policija aizturēja dažus desmitus cilvēku, galvenokārt opozīcijas deputātus, tas ir sociāldemokrātus, dažus pērkoņkrustiešus un vēl dažas citas personas. Arī viss pārējais notika saskaņā ar plānu, un 16. maijā 6 no rīta radio pavēstīja par apvērsumu visai Latvijai. Rīta laikraksti to pašu apstiprināja drukātā veidā."
Latvijā tika izveidota autoritāra diktatūra. Pilsoņi zaudēja preses un vārda brīvību. Visa vara koncentrējās "vadoņa" rokās, uzplauka personības kults. Tomēr iedzīvotāju vairākums valsts apvērsumu uzņēma bez satraukuma, jo bija zudusi ticība Saeimas spējai risināt sabiedrībai aktuālos jautājumus.
Kad K.Ulmanis pārņēma varu, tautsaimniecība dziļāko krīzi jau bija pārdzīvojusi un sākās rūpniecības augšupeja. Tika pārkārtota arī valsts administratīvā pārvalde, izveidots tā sauktais profesiju parlaments jeb kameras. K.Ulmanis veicināja valsts monopola, valsts akciju sabiedrību un valsts autonomo uzņēmumu veidošanos un attīstību. Līdz ar tautsaimniecības augšupeju cēlās arī iedzīvotāju dzīves līmenis. Tāpēc tautas atmiņā K.Ulmaņa režīms saglabājies kā "labie laiki". Turklāt autoritārā diktatūra Latvijā nebija saistīta ar nopietnām represijām (netika izpildīts neviens nāvessods). Politisko ieslodzīto skaits bija neliels (1933 - 793 cilvēki; 1939 - 116; 1940 - 260 politisko ieslodzīto). Tomēr pamazām pieauga iedzīvotāju neapmierinātība ar valstī valdošo autoritārismu un personības kultu.
Avots: www.letonika.lv
Izmantotā literatūra:Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve: Ceļinieks. Politiķis. Diktators. Moceklis. R., 1992
Stradiņš J. Trešā Atmoda. R., 1992
Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā. dokum. un materiāli. R., 1994.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru