Ko gribēja pateikt prezidents?

Juris Rozenvalds

Jau rakstījām par Valsts prezidenta Andra Bērziņa izteikumiem pirms neilga laika, kad 18.jūlija intervijā raidījumam "900 sekundes" prezidents sacījis: "Ja desmit gados nepanāksim Eiropas Savienības (ES) vidējo līmeni, tad Latvija pēc desmit gadiem tā īsti politiski vairs nepastāvēs..." ("Prezidents biedē atkal" ) 

Tagad piedāvājam profesora Jura Rozenvalda viedokli par šo jautājumu. 

Izmantoti fragmenti no profesora sniegtās intervijas portālam "telegraf.lv". (Tulkojums no krievu valodas)

Ja procesi turpināsies, draud fundamentālas izmaiņas

Tas, ko teica Latvijas prezidents Bērziņš, zināmā mērā turpina pēdējā laikā jau notiekošās diskusijas. Tas saistīts vispirms jau ar demogrāfiskajiem procesiem, kas notiek pēdējās desmitgadēs, saistībā ar iestāšanos Eiropas savienībā, saistībā ar krīzi, ar to, ka Latvijas valdošā elite runā par krīzes pārvarēšanu un tas savukārt izraisa sabiedrībā daudz strīdu. Bet kurš gan ir reāli sajutis šo iziešanu no krīzes? Kādā mērā krīzes pārvarēšana spēj apturēt cilvēku izbraukšanu no Latvijas?

Kad prezidents runā par Latvijas pastāvēšanu, viņš nerunā vienkārši par suverēnas valsts eksistenci Eiropas Savienībā. Es domāju, Latvija turpinās pastāvēt jebkurā gadījumā. Tikai jautājums ir par to, vai šī Latvija būs tā, kam pamats tika likts 1918.gadā? Lūk, tieši šī, nacionālā valsts – no Bērziņa kunga viedokļa, kā es saprotu, - var izbeigt savu pastāvēšanu, ņemot vērā to, ka liels skaits cilvēku izbrauc no valsts. Tad ar laiku Latvija būs spiesta ievest darbaspēku no citiem pasaules reģioniem, kas izraisīs fundamentālas sabiedrības struktūras, tās nacionālā sastāva izmaiņas.

Plaisa starp bagātajiem un nabagajiem

Domāju, ka prezidentam var piekrist. Jāatzīst, protams, ka viņa paziņojums ir savdabības retorikas paņēmiens. Bet šobrīd Latvijas kā stabilas sabiedrības pastāvēšanai ir svarīgi pārvarēt tās iedzīvotāju ienākumu starpības, kas šeit pastāv. Šobrīd plaisa starp bagātajiem un nabagajiem Latvijā ir lielāka, nekā citās Eiropas valstīs. Mēs, paldies Dievam, vēl neesam sasnieguši to stāvokli, kāds ir ASV, bet tas jau ir cits stāsts.

Esošo plaisu var pārvarēt, īpaši, ja ņem vērā, ka pēdējos PSRS pastāvēšanas gados Latvijas Džinni indekss (ienākumu sadales līmeni raksturojošs rādītājs) bija šodienas Zviedrijas līmenī, bet pēc tam strauji mainījās par veseliem 12 punktiem, kas ir patiešām ļoti daudz!

Kad gāja runa par iestāšanos Eiropas Savienībā, Latvijas politiķu retorikas priekšplānā izvirzījās ideja, ka iestāšanās ES ļaus mums strauji palielināt dzīves līmeni. Taču pirmajā vietā netika izvirzīta vienlīdzība, saprātīgs samērīgums ienākumu sadalē.

Protams, pēc iestāšanās ES, kopējais dzīves līmeņa pieaugums, protams, notika. Bet tagad retorikā izvirzās nevis labklājības pieaugums, bet nacionālā produkta taisnīgs sadalījums. 

Vai Krievija ir drauds?

Domāju, ka tie laiki, kad Krieviju varēja uztvert kā militāru draudu Latvijai, ir pagājuši, īpaši, ja ņem vērā, ka Latvija ir ES un NATO dalībvalsts. Ja arī kādi draudi eksistē, tie ir cita veida, tā saucamais “maigais spēks”, - būtu naivi iedomāties, ka Krievija neizmantos šo iespēju. Bet tā nav Latvijas galvenā problēma. 

Stratēģiski svarīga problēma, kas vēl aizvien nav atrisināta, - vienotības sasniegšana sabiedrībā.  

Jebkurā gadījumā turpinās pastāvēt divas lielas kopienas, - latvieši un krievvalodīgie. Katrā kopienā būs arī sava vēstures izpratne. Man šķiet, ka ideja par vienotu vēsturi, par vienu vienīgu vēstures mācību grāmatu abām kopienām, ir bezperspektīva. Tad lūk, runa iet nevis par kaut kādu unifikāciju, bet par kopīgu vērtību meklēšanu un savstarpēju cieņu. Tieši šo lietu trūkumu es uzskatu kā galvenos draudus Latvijai. Vienotības trūkuma gadījumā rodas iespējas ietekmei no ārienes, - gan no Austrumiem, gan arī no Rietumiem.