 |
| Kārlis Krūmiņš savā intervijā portālam TVNET visai skarbi izteicies par saviem tautiešiem un viņu darba "tikumu" |
G.Zariņš
Zināmā mērā šī tēma sasaucas ar jau nesen mūsu blogā publicēto tēmu par iemesliem, kas varētu būt par cēloni reemigrācijas plāna neveiksmei ("Kāpēc neizdosies ieviest reemigrācijas plānu"). Iet runa par attieksmi pret darbu.
Aizvien biežāk dzirdam runas par to, ka nav cilvēku, kas gribētu un varētu kārtīgi strādāt. Diemžēl, - arī Latvijas apstākļiem samērā labi apmaksātās darba vietās. Protams, paši darbinieki protestē, - kurš gan iešot strādāt par tiem nožēlojamiem grašiem, ko šeit maksā... Zināma taisnība ir gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem... patiesība, kā parasti, ir kaut kur pa vidu.
Varu padalīties pieredzē gan no vienas, gan otras "ierakumu puses". Savulaik, kad Latvijai pāri vēlās "dižķibeles" sērga, kopā ar daudziem citiem tautiešiem devos pastrādāt uz Apvienoto Karalisti (UK). Kopā šajā valstī esmu pavadījis nepilnu gadu, un par gūto pieredzi droši vien varētu sarakstīt pabiezu grāmatu. Biju vienkāršs laukstrādnieks, kam paveicies, atrodot "gabaldarbu", kur maksā par izpildi, nevis par stundām. Jā! Šeit, Latvijā tā nestrādā! Uz priekšu dzen pieredzējušākie brigādes puiši un paša vēlme vairāk un ātrāk nopelnīt. Un pēc sešu vai astoņu stundu pārcilvēcīgi smaga darba cilvēks mājās pārrodas gandrīz četrrāpus (vismaz, kamēr pierod pie slodzes). Toties patīkami ir nedēļas beigās saņemt trīs vai vairāk simtus mārciņu. Tie puiši, kas strādājuši vairāk sezonas, zināja stāstīt, ka labas ražas vasarās bijis iespējams nedēļā nopelnīt pat 500 mārciņu (apmēram 400 Ls). Kādas ir dzīves izmaksas? Dzīvoklis + pārtika apmēram 150 mārciņas nedēļā, dzīvojot saprātīgas taupības režīmā.
Taču tie, kas strādā par minimālo algu, vairāk par 240 - 260 mārciņām nedēļā nesaņem. Jāstrādā 8 vai pat 10 nogurdinošas stundas. Darba devējs rūpīgi seko gan kvalitātei, gan kvantitātei. Nedrīkst gurķoties, - neizpildīsi dienas normu, nākamajā dienā uz darbu varēsi nebraukt, būsi brīvs. Un daudziem mūsu "gurķu ripinātājiem" tieši tā arī klājas. Daudzus no viņiem redz dzīvojam teltīs upmalas krūmos...
Lūk, šī ir viena lieta, kas LV ļoti pietrūkst. Te var saņemt kaut kādu iztikas minimumu arī par slinkošanu, paviršību, nolaidību. Ja darba devēji izdomātu mehānismu, kā šīs negācijas novērst, darba ražīgums celtos vairākas reizes un tad varētu arī domāt par algu palielināšanu. UK šim nolūkam labi palīdz poļu virsstrādnieki (saukti par vaizeriem, - uzraugiem). Paši gan diez cik čakli nebūdami "izdzen" savus padotos uz velna paraušanu...
Kas attiecas uz celtniecības darbiem, - nezinu, kā Vācijā, bet Anglijā latvieši pazīstami kā labi un kvalitatīvi strādnieki, par ko saņem no angļu strādniekiem labu tiesu skaudības. Darbs ir labi apmaksāts, bet smags. Strādājot pa 12 vai pat 14 stundām dienā, nedēļas beigās var papildināt savu bankas kontu pat par 600 līdz 800 mārciņām.
Par latviešu sabiedrisko dzīvi... Jā, te var piekrist intervijā teiktajam, - lielai daļai viesstrādnieku brīvā laika pavadīšana aprobežojas ar iedzeršanu (UK alus vietā vairāk iecienīts viskijs...). Kaut arī inteliģentākie tautieši organizē vietējos pasākumus, ballītes, teātra izrādes, pašdarbības kolektīvus. Un nevarētu teikt, ka galīgi nav atsaucības. Jāsaprot arī, ka UK jāstrādā patiešām smagi un ne vienmēr ir laiks un spēks, lai apmeklētu vēl kādus pasākumus.
Tas īsumā par darbu UK.
Tagad par Latviju.
Mana nelielā darba devēja pieredze saistās ar mazumtirdzniecību, kur nekādi neiztikt bez pārdevējiem. Nu lūk, par šo jomu varu droši pateikt, - atrast labu, profesionālu, apzinīgu un godīgu pārdevēju ir patiešām liela problēma. No vienas puses, jā, ko gan var gribēt par minimālo algu? Taču, ja padomā, - savas stundas cilvēkam tāpat jāpavada savā darba vietā! Kāpēc gan šo laiku neizmantot tā, kā prasīts darba līgumā? Kāpēc visu laiku izraisīt darba devēja neapmierinātību par nesakārtotu darba vietu un neizpildītiem pienākumiem? Un interesanti, ka visneapzinīgākie un slinkākie darbinieki ir visčaklākie savu tiesību aizstāvji, kad jāsāk rēķināt atvaļinājuma naudas, slimības naudas u.c.
Droši vien daudzi darba devēji piekritīs, ka problēmas ir ne tikai mazumtirdzniecībā. Nesen dzirdēju par eļļas pārstrādes rūpnīcu Jelgavā, kur esot brīvas darba vietas, taču neesot, kas strādā. Un alga nebūt neesot minimālā. Esmu dzirdējis par uzņēmējiem, kas atsakās no jaunu struktūrvienību radīšanas tāpēc vien, ka nav iespējams nokomplektēt personālu.
Visai pamatots šķiet nu jau aizvien biežāk izskanošais pieņēmums, ka visi labākie strādnieki ir aizbraukuši. No palikušajiem tie, kas spēj labi strādāt, jau savas vietas atraduši. Svaigs darba spēks iespējams no jauniešu vidus, kas tikko pabeiguši kādu izglītības iestādi. Bet atkal nelaime! Darba devēji nez kāpēc visām vakancēm pieprasa iepriekšēju pieredzi. Tas nozīmē, ka viņi paši labprātīgi atsakās no jaunajiem un enerģiskajiem, tā vietā izvēloties tos, kas kaut kādu iemeslu pēc darbu ir zaudējuši.
Starp citu, par jaunajiem un enerģiskajiem, - arī šajā vecuma grupā esot visai lielas problēmas ar strādāt gribēšanu un to, ko senos laikos sauca par "darba tikumu"...
Lūk, šādā vidē mēs ceram īstenot reemigrācijas plānu.
Nav padomāts arī par to, ko tad īsti darīs tie reemigranti. Atbrauks un sāks dzīvot no pabalstiem? Būs atkal jāaizņemas no Starptautiskā valūtas fonda, lai uzturētu jaunu bezdarbnieku armiju? Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu, un situācija mūsu darba tirgū ir kritiska, - ne tikai darba vietu nodrošinājumā, atalgojumā, nodokļu sistēmā, bet arī esošā un potenciālā darbaspēka kvalitātē. Te var līdzēt tikai ļoti apņēmīgi un kardināli risinājumi, nevis kaut kādi Integrācijas fonda rīkoti semināri un valodu kursi, kur paredzēts tērēt, šķiet, vairāk kā miljonu latu. Tā būs kārtējā naudas "notrallināšana".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru