Kāpēc neizdosies ieviest reemigrācijas plānu. 1.daļa

Kaut attēls no Rumānijas, bet ideja
skaidra, vai ne?

Kāpēc neizdosies reemigrācijas plāns? Pārdomu 1.sērija.

Jau atkal, braucot cauri galvaspilsētai un vērojot kā "rosās" strādnieki, remontējot ielas un tiltus, nožēloju, ka nav pie rokas fotoaparāta. Un nez kāpēc atcerējos valdības tikko apstiprināto reemigrācijas plānu.

Raugoties kā strādā mūsu strādnieki, māc nopietnas bažas par reemigrācijas plāna izdošanos. Kāds sakars lēnīgajiem strādniekiem ar mūsu tautiešu atgriešanos dzimtenē? Vienkārša loģisko secinājumu ķēde.

Pirmkārt, - galvenais nosacījums, lai atgrieztos, - radīt tādus apstākļus, kādus meklēt devās šie cilvēki, aizbraucot no valsts. Proti, darbu un cilvēka cienīgu samaksu. Tas pat ezim ir skaidrs.

Kāda ir cilvēka cienīga alga? Tāda, lai nebūtu pašam par to kauns. Vismaz tāda, lai varētu bez liekas greznības izdzīvot un vēl mazliet iekrāt neparedzētiem gadījumiem. Cik? Ne mazāk kā 400 Ls pēc nodokļiem!

Otrkārt. Ļoti svarīgs jautājums: vai šādu algu ir iespējams maksāt? Mēs taču redzam, ka cenas Latvijā ražotiem produktiem jau tā ir nesamērīgi augstas, pat dažbrīd augstākas, nekā lielo algu valstīs. Mēs taču redzam, ka pat dažu santīmu degvielas cenu kāpums izraisa cenu kāpumu pārtikai. Kas notiks, ja tik būtiski palielināsim algas?

Manuprāt, viens no svarīgākajiem cēloņiem augstajām produktu cenām ir zemais darba ražīgums, kā mēs tikko redzējām, vērojot tiltu un ielu remontētājus, kas darbojas pēc principa "viens strādā, septiņi brīnās". Viņi visi taču saņem algas par savu stāvēšanu, sēdēšanu, pīpēšanu, pļāpāšanu! Kāpēc strādnieciņš, kas savās mājās kustas kā paralizēts, aizbraucot peļņā uz ārzemēm, pārvēršas par rosīgu darba biti? Lai saņemtu kārtīgu algu, lūk kāpēc. Ja strādnieciņš nerosīsies, viņš neko nesaņems un varēs braukt mājās un turpināt stāvēt, sēdēt, pīpēt un pļāpāt par savu iztikas minimumu. Vēl viens iemesls - esam patērētāju valsts ar milzīgu neražojošās sfēras īpatsvaru. 

Ja darba devējs palielinās algas, viņš būs spiests nodrošināt tādu darba režīmu, lai strādnieks patiešām strādātu. Tātad kopumā celsies darba ražīgums un produkcijas pašizmaksa no tā necietīs.

Bet kāpēc darba devējam palielināt algas, ja neviens uz to nespiež? Lūk, te ir pirmais virziens, kurā vajadzētu strādāt, bet par ko reemigrācijas plāns klusē. Proti, atteikties no zemo algu politikas un izstrādāt projektu Latvijas pāriešanai un citu atalgojuma sistēmu. Pašiem divritenis nav jāizgudro, var pamācīties no tām valstīm, kas pēc šīs sistēmas dzīvo un strādā.

Ja kāds vēlas iebilst, ka nekādas zemo algu politikas nav, tad var vien citēt Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāju Jāni Ozoliņu: „Tā dēvētais „zemo algu slazds” ir viens no lielākajiem Latvijas darba tirgus izaicinājumiem. Lai izkļūtu no tā, viens no izšķirošajiem soļiem ir darbaspēka kvalifikācijas celšana. Tas ietver vairākus attīstības virzienus – sākot ar jaunu speciālistu sagatavošanu un bezdarbnieku pārkvalificēšanu un beidzot ar jaunu labāk apmaksātu darbavietu radīšanu, kuru savukārt sekmē labvēlīga un paredzama darbaspēka nodokļu politika, proti, šī nodokļu sloga atvieglojums, ko Latvijai ir konsekventi jāturpina īstenot...” 

Un ja vēl valdība padomātu kā samazināt neražojošās sfēras un ierēdniecības īpatsvaru un palielināt ražošanas jaudas, tas būtu vēl viens labs solis attīstības virzienā.